Neskatoties uz negaidītajiem Covid-19 šķēršļiem, pēdējo mēnešu laikā mēs florbola nūjas malā nenolikām. Piedāvājam atskata rakstu, kā tieši mums gāja.

Sākums mazliet kuriozs, – 12. martā tika piegādāti un zālē uzstādīti 100 m2 stilizēti baneri, lai “Pepsi” centra sporta zālē mēs justos kā mājās. Lieki piebilst, ka atjaunoto zāles dizainu nav redzējis teju neviens, jo jau 13.03 zāle bija slēgta.

Ko darījām tālāk?

Kluba treneru sapulcē nolēmām darbu turpināt, sākām veidot plānu. Vissvarīgāk bija nodrošināt jauniešiem treniņu procesu mājas apstākļos tā, lai pakāpeniski treniņu modelis tiktu mainīts, tādējādi noturot lielāku dalībnieku interesi un fizisko aktivitāšu turpinājumu. Tāpat izveidojām izaicinājumu sadaļu ar balviņām papildus aktivitātei.

Kluba darbību plāns:

1. Prezentācijas
2. Prezentācijas ar video
3. Video formāts ar instrukcijām
4. Zoom
5. Izaicinājumi
6. Papildus aktivitātes

Protams, saprotot finansiālo situāciju, tika samazināta dalības maksa, vienlaikus dalībnieku vecākiem piedāvājām uz šo neskaidro periodu no treniņu procesa izstāties un atgriezties pie mums tad, kad tas ir iespējams. Lielākā daļa turpināja treniņus attālināti, tādējādi šos divus mēnešus esot kustībā un vienā attīstības virzienā kopā ar klubu.

Jāsaka, ka šo mēnešu laikā ieguvām milzīgu pieredzes bagāžu, kā arī aizvien novērtējam vecāku komentārus par to, kā organizējām darbu. Patīkami, ka tikām pamanīti, piemēram, Tomasa Priedes izaicinājuma video aizceļoja līdz LTV Rīta Panorāmai.

Jaunieši ir kautrīgi. Reti kurš izmantoja kluba doto iespēju konsultēties papildus darbam pie savas grupas trenera, to vairāk darīja vecāki. Pats treneris padsmitniekam rakstīt īsti nevar, jo tas nav ētiski, īpaši ja ir lielāka vai mazāka dalības maksa.

Jauniešiem mājās ir jāturpina trenēties. Progress, darbojoties ar nūju vismaz 3h-5h nedēļā, ir acīmredzams, īpaši mazākajās grupās. Reizēm dzirdam piebildes, ka kāds no treniņu uzdevumiem ir grūts. Ievelkam gaisu, nomierināmies un mēģinām atkal, arī klavieres vienā dienā neiemācīsies spēlēt.

“Man bērns šausmīgi pārdzīvo”, – šādu tekstu dzirdējām diezgan bieži, īpaši mazākajās grupās, jo nedēļas izaicinājumi bija mazliet sarežģītāki par ikdienas uzdevumiem. Mūsu atbilde vecākiem ir viena: “Priecājaties! Jūs bērnu esat atsūtījuši uz pareizo vietu.” Ja viņš pārdzīvo, tad viņam tas ir svarīgi. Atgriežamies pie “Klavieru psiholoģijas”, izpūšam gaisu un turpinām, citreiz trenerim jāpajautā padoms, treneris palīdzēs.

Metodikas zelta vidusceļš? Ar smaidu varam teikt, ka mēs visi esam ļoti dažādi. Kāds grib spēlēt Latvijas izlasē, kāds grib būt kopā ar draugiem, kāds vienkārši izbauda spēli, kādam tētis vai mamma vēlējies būt florbolists, bet citiem vecāki vienkārši atveda, jo kaut kas taču ir jādara. Pats svarīgākais, lai īstenotā programma tiek vērsta uz bērna izaugsmi. Talanti nekur nepazudīs! Savā darba pieredzē esam sapratuši, ka visiem vecākiem izdabāt nav iespējams, bet esot pacietīgiem un pieklājīgiem, ir iespējams tikt galā ar jebkuru situāciju.

Labie vārdi un viedokļi. Mums par lielu prieku bieži saņēmām labus vārdus, paldies Jums par to! Bet neiztikt arī bez kritikas. Situācijas bija izaicinājumu pilnas, – kad varēs sākt trenēties, “Zoom” nestrādā, nekas nestrādā, viss ir slikti! Saņēmām arī šādas ziņas. Atbildējām un aizvien atbildam Karlsona vārdiem: “Mieru tikai mieru!”Treniņi notiek. Protams, attālināti tie ir sarežģītāki nekā klātienē, jo jaunietim pašam jāpiespiežas vairāk, bet visas treniņu epizodes ir tādas, kuras kopā varam pārrunāt un izdomāt, kā konkrētā situācijā būtu rīkoties vislabāk un problēmas atrisināt.

Kas bija svarīgākais? Attieksme, atbildība un prieks par kopā būšanu. To, kā esam novērojuši, vecāki un dalībnieki novērtē visvairāk. Milzīgs paldies treneru kolektīvam, kas šajos apstākļos palika ar mums un bija iniciatīvas pilns, paldies vecākiem par savām pārdomām un ieteikumiem, paldies jauniešiem par ieguldīto darbu!

Šobrīd jau ir jūnijs, mūsu treniņi rit pilnā sparā, bet tas jau ir cits stāsts.

Mēs ejam uz priekšu, Jūs ar mums?

#RocketsFamily